Dzīvot! Dzīvot! Cilvēki un suņi sagāzās dzīvā murskulī. Jans pretojās tikpat mežonīgi kā teltī. Ar kreiso roku viņš bija aptvēris Lausona kaklu, bet ar pirkstiem sakampis aiz čupra suni, un, jo niknāk suns pūlējās izrauties, jo ciešāk Jans žņaudza nelaimīgo matrozi. Ar labo roku Jans bija iegrābies Rudajam Billam matu ērkulī, bet visiem apakšā stenēdams gulēja misters Teilors, nespēdams ne pakustēt. Janam bija drausmīgs tvēriens. Niknuma ārprāts viņam piešķīra milža spēku. Un tad piepeši — ne no šā, ne no tā — Jans palaida vaļā abas rokas, apsviedās augšpēdu un palika mierīgi uz muguras guļam. Pretinieki apjukuši at- kāpas. Jans ļaunīgi ieņirdzās.
— Draugi, — viņš ierunājās, vēl joprojām irgodams, — jūs man lūdz, lai es ir pēklājīgs, nu es ir pēklājīgs. Ko jus grib no man?
— Nu, redzi nu, Jan. Miers baro, nemiers posta, — atzinīgi noteica Rudais Bills. — Es taču zināju, ka tu drīz atjēgsies. Vēl tikai brītiņu rāmu garu, un mēs visu nodarīsim vienā mirklī.
— Ko jūs nodarīs? Ko jūs grib darīt?
— Piebeigt tevi. Tava laime, ka es to amatu pieprotu. Savienotajās Valstīs man ne vienreiz vien iznāca ar to nodarboties. Es strādāju tīri un kārtīgi.
— Pēbeigt? Mani?
— Nu, protams.
— Ha, ha! Kādas dumjības! Nu, padod man roku, Bili! Es pēcelšos, un tad nu ņem un pakar mani, lūdzu!