Ar pūlēm Jans piecēlās kājās un pameta skatienu visapkārt.
— Herr Gott![14] jūs tikai paklausās — viņš mani pakāršot! Ha, ha, ha! Nē, nē! Nekā nebūs!
— Būs gan, nešķīsteni tāds! — zobgalīgi iesaucās Lau- sons, nogrieza no kamanu iejūga grožu galu un lēni un pamatīgi sāka mest cilpu. — Šodien te notiks Linča tiesa.
— Pagaid mazlēt! — iebilda Jans, neviļus pakāpdamies tālāk no viņam sasietās cilpas. — Es grib jums kaut ko uzprasīt un izteikt sav prēkšlikum. Kentuki, vai tu var pastāstīt, kas ir Linča tesa?
— Jā, ser. To nodibinājuši brīvi ļaudis un džentlmeņi. Tā ir sena, cienījama paraža. Zem tiesneša talara var slepties savtīgs pašlabuma meklētājs, turpretī Linča tiesa nav saistīta ne ar kādiem tiesas izdevumiem. Atkārtoju, ser, — nekādu tiesas izdevumu. Likumu var pirkt un pārdot, bet mūsu izglītotajā, apgaismotajā zemē tiesu spriež par velti, tā nemaksā nekā, tapat kā gaiss, ko ieelpojam, tā ir skurbinoša kā viskijs, ko dzeram, un aša kā …
— īsāk! Lai viņš norunā, kas viņam runājams, — iejaucās Lausons, pārtraucot daiļrunības plūdus.
— Teic man, Kentuki, — kad vēns cilvēks nosit otru, tad Linča tesa viņu soda?
— Jā, ser, ja ir pietiekami pierādījumi.
— Pierādījumu šoreiz pietiek desmit šitādiem, — Rudais Bills papildināja.
— Stāvi rāms, Bili, ar tev es parunās pēc tam. Tagad es jums prasīs ko cit. Paklau, Kentuki, bet ja nu Linča tēsa to cilvēku nepakar, kas tad ir?