— Ja Linča tiesa vainīgo nepakar, tad viņš pats ir brīvs un viņa rokas tīras. Un vēl kas, ser: mūsu dižā un taisnīgā konstitūcija paredz, ka par vienu un to pašu noziegumu un vienā un tai paša veidā divreiz apdraudēt cilvēka dzīvību nedrīkst.
— Un nedrīkst viņ šaut vai sist pa galva? Vai darīt viņam ko cit?
— Nekādā gadījumā, ser.
— Labs ir! Jūs dzird, tukši pauri, ko nupat pateic Kentuki? Tagad es parunās ar Billu. Bills to amatu pē- prot un taisās pakārt man par pirmo zorti?
— Neraizējies! Tikai netraucē, un tev pašam būs tīrais prieks. Es savu darbu protu.
— Vai tavs prātiņš apjēdz, Biil, ka vēns un vēns ir div? Un ka vēns un div ir trīs? Skaidrs?
Bilis pamāja.
— Un, kad tev ir div, tad tev nav trīs. Skaidrs? Un tagad klausēs uzmanīg: lai kādu varēt pakārt, ir vajadzīgs trīs lēt. Pirmo lēt — cilvēks. Labi, cilvēks tev ir. Otro lēt — virve. Lausonam ir virve. Bet paskat visapkārt. Jums nav nekā, kur to virv uzmest! Nu, ko jūs tagad teiks, ko?
Vīri kā pēc pavēles ļāva acīm pārslīdēt pār sniega lauku un ledāju. Visapkārt pletās bezgalīgs klajums, līdzenums bez pauguriem un izciļņiem — tuksnesīgs, apnicīgs, vienmuļš. Ledū kaltā jūra, līdzenais krasts, kailie pakalni tālumā un visam pāri — gluda sniega sega.
— Ne koka, ne kraujas, ne būdas, pat neviena telegrāfa staba! — Rudais Bills novaidējās.