
— Klausieties mani, jūs vīri! — viņš uzsauca. — Nekad es vairs nerunāšu sapulcē, nekad — līdz tam brīdim, kamēr vīri nāks pie manis un teiks: «Ir pareizi, Kiš, ka tev jārunā, tas ir pareizi, un mēs to vēlamies.» Tas, jus vīri, lai būtu mans pēdējais vārds. Boks, mans tēvs, bija dižens mednieks. Ari es, viņa dēls, pats iešu medīt gaļu, ko ēst. Un lai visiem turpmāk būtu zināms, ka katrs varēs saņemt savu tiesu no mana medījuma. Un neviena atraitne, neviens vārgulis vairs naktī neraudās tāpēc, ka trūkst gaļas, kamēr stiprie vīri kunkst lielās vēdergraizēs, jo ir pārēdušies. Tais dienās, kas vēl nāks, kauns guls pār stiprajiem vīriem, kuri mēdz pārēsties. Es, Kišs, esmu to sacījis!
Naidīgas ņirgas un zaimi izvadīja Kišu no iglu, bet viņa žokļi bija cieši sakosti, un viņš aizgaja savu ceļu, nepavērdamies ne pa labi, ne pa kreisi.
Nākamajā dienā viņš devās projām pa krastmalu gar robežu, kur ledus satiekas ar zemi. Tie, kas pamanīja zēnu aizejam, ievēroja, ka viņš paņēmis līdzi stopu un krietnu krājumu no kaula izdrāztu bultu, bet par plecu viņam pārmests tēva lielais medību šķēps. Šinī sakarībā daudz tika smiets un daudz tērgats. Tas bija nepieredzēts atgadījums. Nekad tik jauni zēni negāja medīt, pie tam vēl medīt vienatnē. Tāpēc ciematnieki kratīja galvas un klusām murdēja dažādus pareģojumus, bet sievietes nožēlā skatījās uz Aikīgu, kuras seja bija samākusies un drūma.
— Drīz vien būs atpakaļ, — tās mierinādamas teica.
— Lai skrien vien, tā nāks pie prāta, — runāja mednieki. — Nepaies necik ilgi, kad atvilksies mājas un turpmāk būs kļuvis mīksts un runās pieklajīgāk.
Tomēr pagāja viena diena, tad otra, un trešajā sagriezās neganta auka, bet no Kiša vēl nebija ne vēsts. Ai- kīga plūca sev matus un par sēru zīmi aptriepa seju ar roņa tauku lampiņas sodrējiem, bet sievietes bargi rāja vīrus, ka tie ļauni izturējušies pret zēnu un ta iedzinuši viņu nāvē; vīri pat neatbildēja viņām, gatavodamies iet meklēt līķi, tiklīdz vētra būs pierimusi.
