Galu galā nākamā rīta agrumā Kišs ieradās ciematā. Bet viņš nenāca ar kaunīgu vaigu. Uz muguras zēns nesa nastu ar svaiga medījuma gaļu. Soļi viņam bija cienīgi un valoda pašapzinīga.
— Ņemiet, jus vīri, suņus un nartas, — viņš teica,
— un ejiet pa manām pēdām vairāk nekā pusi vienas dienas gājuma! Tur uz iedus palika daudz gaļas — lācene ar diviem pusauga lācēniem.
Aikīga nezināja, ko apsākt aiz priekiem, bet Kišs uzņēma viņas sajūsmību gluži kā pieaudzis vīrs, sacīdams:
— Nāc, Aikīga, tagad mēs ēdīsim! Bet pēc tam es likšos gulēt, jo esmu ļoti piekusis.
Kišs iegāja iglu, pamatīgi paēda un tad nogulēja divdesmit stundu no vietas.
No sākuma ciematā valdīja lielas šaubas, daudz tika gudrots un spriedelēts. Nogalināt ledus lāci ir ļoti bīstami, bet trīskārt — nē, pat trīsreiz trīskārt bīstami ir medīt lāceni ar lācēniem. Vīri neparko negribēja ticēt, ka šis puika Kišs pats savām rokām būtu paveicis tādu brīnumdarbu. Tomēr sievas aizrādīja uz svaigo gaļu, ko viņš pārnesis uz muguras, un tas neapgāžami atspēkoja vīru neticību. Tā viņi beigu beigās savīkšās braukt pēc medījuma, gan īgni ņurdēdami, ka droši vien, ja arī viss izrādītos tīra patiesība, puika noteikti būšot aizmirsis sacirst lāčus gabalos. Ziemeļos, rau, ir ārkārtīgi nepieciešams izdarīt to tūdaļ uz vietas, kamēr medījums vēl silts. Citādi gaļa sasalst tik pamatīgi, ka var nolauzt visasāko dunci, bet ievelt nartas trīssimt mārciņu smagu, ragā sasalušu lāci un vilkt to pa grambainu ledu nav nekāda nieka lieta. Tomēr, sasnieguši norādīto vietu, vīri ne vien atrada medījumu, ko vispār bija apšaubījuši, bet arī ieraudzīja, ka Kišs ar īstu mednieka maņu sadalījis katru lāci četros gabalos un izņēmis tiem iekšas.
Tā sākās Kiša noslēpums — noslēpums, kas jo dienas kļuva neizprotamāks. Jau nākamajā reizē viņš nomedīja jaunu, gandrīz pieaugušu lāci, bet aiznākamajā — lielu lāču tēviņu līdz ar mātīti. Parasti Kišs uzkavējās prom trīs četras dienas, bet nekāds retums nebija arī nedēļu ilgi klaiņojumi pa ledus klajiem. Allaž viņš noteikti atsa- cījas no pavadoņa savās gaitās, un ļaudis nevarēja vien beigt brīnīties.