— Ka viņš to dabū gatavu? — tie taujāja cits citam.

— Nekad neņem līdzi pat suni, bet suņi taču medībās ļoti noderīgi.

— Kāpēc tu medī tikai lāčus? — reiz uzdrošinājās tam pajautāt Kloškvans.

Kiša atbilde bija īsa un kodolīga.

— Visiem taču zināms, ka lācim visvairāk gaļas, — viņš atteica.

Ciematā paklīda arī valodas par burvestībām.

— Viņam medībās palīdz ļauni gari, — dažs centās iegalvot, — tālab jau šim allaž paveicas. Ka gan citādi tas būtu iespējams, ja ne ar ļauno garu palīdzību?

— Bet varbūt tie ir labi gari, nevis ļauni, — citi iebilda. — Zināms jau, ka viņa tēvs bija varens mednieks. Vai nevar būt tā, ka tēvs medī kopā ar viņu un piešķir viņam gan panākumus, gan izturību, gan prasmi? Ko var zināt?

Lai nu kā, Kišam sekmējās ari turpmāk, un mazāk veiksmīgie mednieki ne vienreiz vien bija spiesti pārtikt no viņa medījuma. To Kišs sadalīja taisnīgi. Tapat kā savā laikā Kiša tēvs, arī viņš tagad uzmanīja, lai ikviena vecenīte, ikviens sirmgalvis dabūtu savu taisnīgu tiesu medījuma, bet pats sev paturēja vienīgi tik daudz, cik nepieciešams uzturam. Gan tālab, gan arī viņa mednieka nopelnu pēc viņu uzlūkoja ar cieņu, pat ar godbijību, un padzirdās baumas, ka viņu varētu ievēlēt par virsaiti pēc vecā Kloškvana. Viņa sasniegumu pēc ciematnieki gaidīt gaidīja, lai Kišs atkal ierastos sapulcē, tomēr viņš nekad nenāca, un aicinat tie kautrējās.

— Esmu nodomājis uzcelt sev jaunu iglu, — viņš kādu dienu teica Kloškvanam un citiem medniekiem. — Tam jābūt lielam iglu, kur mēs ar Aikīgu varētu ērti mitināties.