— Kā tad. — Visi nopietni palocīja galvas.

— Bet man pašam nav laika. Mans darbs ir medības, un tās aizņem visu manu laiku. Ta ka būtu taisnīgi un pareizi, ja ciemata vīri un sievietes, kuri ēd gaļu, ko es nomedīju, uzceltu man jaunu iglu.

Un iglu arī tika uzcelts — liels un plašs, apmēros tas parsniedza pat Kloškvana mājokli. Kišs ar mati pārcēlās taja uz dzīvi, un kopš Boka nāves šis Aikīgai bija pirmais laimes mirklis. Taču ne jau dzīves apstākļi vien viņai vērtās laimīgāki — visu apbrīnotā dēla dēļ bija radies tāds stāvoklis, ka viņu pamazām sāka uzlūkot par pirmo sievieti visa ciemata; pārējas sievietes nāca viņu apciemot, prasīt padomu vai lūgt, lai izšķir ķildas gan sievu pašu starpā, gan ar to vīriem.

Tomēr Kiša brīnumaino medību noslēpums ļaudīm nedeva mieru, tas vien visiem stāvēja prātā. Un kādu dienu Ughluks viņam tieši acīs pārmeta nodošanos pesteļiem.

— Tevi apvaino sakaros ar ļauniem gariem, — viņš zīmīgi teica, — tāpēc tev medībās aizvien tā laimējoties.

— Vai tad gaļa nav laba? — Kišs attrauca. — Vai jel viens ciematā ir sasirdzis, to ēzdams? Kā tu zini, ka te notiek burvestības? Jeb vai tu tikai pats klusībā tā spriedelē, tāpēc ka tevi gremž skaudība?

Ughluks sakaunējies aizvilkās projām, kamēr sievietes nosmējās tam nopakaļ. Bet kādu vakaru sapulcē pēc garam spriedelēšanām nolēma tā: kad Kišs atkal dosies medībās, jāsūta viņam pa pēdām okšķeri, lai tie izdibina viņa paņēmienus. Tā nu Bims un Bouns, divi jaunekļi un pie tam paši izveicīgākie mednieki, sekoja Kišam nākamajā medību gājiena, piesardzīgi slapstīdamies, lai netiktu pamanīti. Pēc piecām dienām viņi atgriezās; acis izbolījuši, viņi aizgūtnēm trauca vēstīt, ko pieredzējuši. Kloškvana mitekli steigšus sasauca sapulci, un Bims saka stāstīt:

— Brāļil Kā jau jūs likāt, mēs devāmies pa Kiša pēdām, un viltīgi mēs gājām, lai viņš mūs neievērotu. Pirmajā dienā ap pusdienlaiku viņš izcēla lielu lāču tēviņu. Tas bija ļoti liels lācis.