— Neredzēti liels, — Bouns apstiprināja un pats turpināja stāstīšanu: — Tomēr lācis negribēja cīnīties, tas apgriezās un gausi aizslāja pa ledu. To visu mēs noskatījāmies no piekrastes klintīm; lācis nāca tieši uz mūsu pusi, bet viņam sekoja Kišs un nebija itin nemaz nobijies. Viņš sirdīgi brēca uz lāci, vicināja pa gaisu stopu un šķēpu, vārdu sakot, ārdījās, cik spēja. Tad lācis ap- skaitas, paslējās pakaļkājās un ierūcās. Bet Kišs gāja lācim tieši virsū.
— Kā tad, — Bims atkal pārņēma stāstījumu. — Tieši virsū lācim Kišs gāja. Lācis metās uz Kišu, bet viņš pabēga prom. Skriedams viņš nosvieda uz ledus mazu, apaļu bumbiņu. Lācis apstājās, paošņāja to un tad aprija vienā kampienā. Kišs tikai bēga tālāk un visu laiku meta uz ledus mazas bumbiņas, bet lācis tikai rija tās citu pēc citas.
Sacēlās klaigas, skanēja neticīgi izsaucieni, un Ughluks atklāti izteica savas šaubas par dzirdēto.
— Paši savām acīm mēs to redzējām, — Bims apgalvoja.
Un Bouns piemetināja:
— Kā tad, paši savām acīm. Un tā tas vilkās tik ilgi, līdz kamēr lācis pēkšņi pieslējās stāvus, sāpēs skaļi ierēcās un kā traks svaidīja priekšķepas. Bet Kišs tikai drāza vien pa ledu projām, turēdamies drošā atstatumā. Taču lacis nelikās par viņu ne zinis un tikai staipījās aiz sāpēm, ko sacēla mazās, apaļās bumbiņas tam vēdera.
— Kā tad, tam vēdera, — Bims metās starpa. — Jo viņš sita ar ķepām pats ap sevi un lēkāja pa ledu kā kucēns, kas rotaļājas, tomēr kaucieni un smilksti skaidri rādīja, ka viņš lēkā nevis aiz prieka, bet aiz sāpēm. Tādu skatu es vēl nebiju redzējis!
— Nē, tāds skats vēl nav redzēts, — Bouns atkal ņēma stāsta pavedienu savās rokās. — Turklāt tas bija tik milzonīgs lācis.
— Burvestības, — Ughluks nosprieda.
— To es nezinu, — Bouns atbildēja. — Stāstu tikai to, ko manas acis skatījušas. Pēc kāda laiciņa lācis piekusa un kļuva gurdens, jo viņš taču bija liels un smags un visu laiku lēkājis, cik spēka; tad viņš lēnām aizklum- zaja gar krastmalas ledus blāķiem, gausi šūpoja galvu šurpu turpu un reižu reizēm aptupās smilkstēdams un gaudodams. Kišs sekoja lācim, un mēs sekojām Kišam, un visu to dienu un vēl trīs dienas pēc tam mēs tā sekojām cits citam. Lācis metās arvien vārgāks un ne mirkli nemitējās kaukt aiz sāpēm.