Jautājums nebija uzdots nejauši: cilvēkus, kas paši neuzskata par vajadzīgu stādīties priekšā, pēc vārda parasti netaujāja, bet gulētājs stādīties priekšā, saprotams, nevarēja, tāpēc pieklājība neliedza apjautāties.
— Viņu? Krajs, — mirkli pavilcinājies, atbildēja trešais. Viņš tagad runāja ļoti klusi, lai gulētājs, izdzirdis savu vārdu, nepamostos, kā tas mēdz notikt ar cilvēkiem, kas pieraduši pie pēkšņas modināšanas.
— Krajs, — Sīvers domīgi atkārtoja; nēr tāda nebija «Zilā Putna» apkalpē. — Nu tad norunāts?
— Traucēt mēs negribam, — teica trešais un, uzskatīdams, ka saruna ir galā, palūkojās pulkstenī, acīm redzot, lai noteiktu brīdi, kad būs notecējušas viņiem atvēlētās divpadsmit stundas. — Jā, lai nepiemirstos, — viņš pievērsās stostiķim, izvilka no kabatas kārbiņu ar tabletēm, iedeva vienu biedram un otru viebdamies norija pats.
— Sporamīns? — jautāja Sīvers.
— Antirads, — trešais negribīgi atbildēja. — Mašīna mazliet izstaro.
Sīvers saprotoši palocīja galvu un tūdaļ pat atcerējās, ka «Lādogas» tilpnēs ir medikamentu kārbas, tai skaitā viena ar antiradu. Dažas sekundes viņš svārstījās.
— Vai jums antirada ir daudz?
— Jums vajag?
— Vispār fons te tiešām paaugstināts …
Trešais klusēdams pasniedza Sīveram tableti. Sīvers to norija, ar atvieglojumu konstatēdams, ka «Zilā Putna» ļaudis savas zāles tagad saņems līdz pēdējai tabletei.