— Piesardzīgais vienmēr paliks sveiks, — sacīja trešais.
Viņš piecēlās dīvaini palēninātā tempā un smagnējiem soļiem, it kā nestu uz pleciem veselu planētu, piegāja pie sienas, uz kuras bija uzgleznota diezgan šabloniska Zemes ainava. Plastmasas grīda, saskaroties ar sienu, veidoja nelielu reni, kurai laikam vajadzēja iezīmēt uz sienas gleznotā strautiņa turpinājumu. «Strautiņš uz Japeta,» nodomāja Sīvers, «ir gan ideja! Aiz šīs sienas droši vien atrodas vannas istaba. Bet varbūt vannas nav, ir tikai duša…» Vīrs no rūdas vedēja ar pirkstu iebakstīja ainavā.
— Tā nekas, — viņš teica un paskatījās uz Sīveru, it kā gaidīdams apstiprinājumu.
Ainava bija šķebinoša, bet Sīvers neiebilda: viņš priecājās, ka saruna noritējusi bez sarežģījumiem; tērēt laiku šo «ormaņu» estētisko koncepciju iztirzāšanai viņam nebija ne mazākās vēlēšanās. Trešais iesmējās, un viņa lūpu kakti aizvilkās gandrīz līdz pašām ausīm, bet vērīgajā skatienā iedzirkstījās jautrība. Sīvers to pamanīja un brīnījās: vēl nupat šie cilvēki viņam likās vienādi neizteiksmīgi — laikam taču noskrandušajām drēbēm viņš bija veltījis vairāk uzmanības nekā sejām… Izdarījis šo secinājumu, Sīvers sajuta kaut ko līdzīgu pašpārmetumam, bet šajā mirklī zvans iedžinkstējās, signalizēdams, ka stacijā kāds ir ienācis. Tas varēja būt tikai Bregs ar kamerām, tāpēc Sīvers piecēlās un izgāja gaitenī sagaidīt pilotu.