—           Kur jūs esat tā nodzinuši savu mašīnu? — viņš jau­tāja.

—          Vai tad var manīt, ko? — stostiķis, vairs pat nestiep­dams vārdus, painteresējās.

—    Liecies taču reiz mierā, — lielmutis viņu aprāja.

Stostiķis piecēlās. To viņš izdarīja tik strauji, ka krēsls

atsprāga pret sienu un kausi uz galda nodžinkstēja; viņš paskatījās uz lielmuti, iepleta rokas un mulsi iesmējās. Izrādījās, ka stostiķis ir negaidīti liela auguma garkājis. Piegājis pie automātiskā bārmeņa, viņš ietecināja maisī­jumu glāzēs, nolika tās uz galda un viegli pieskārās gulē­tāja plecam.

—    No-ogulēsi pasaules galu!

—   Lai guļ, — teica lielmutis. — Viņš savu tiesu jau dabūjis. Gan paspēs.

—   Lai… — stostiķis piekrita un, kājās stāvēdams, iestrēba dažus malkus.

Sīvers saviebās. Tikai tagad viņš ievēroja, ka r bikses garkājim ir par īsām, bet viņa augumam smieklīgi ma­zās jakas kabatai atplīsis rāvējslēdzis. Sīvers necieta ne­vīžību. Stostiķis laikam sajuta nosodošo skatienu, jo tū­daļ pievērsās Sīveram un, tikko manāmi pasmaidījis, teica:

—   Nav pēc fo-ormas, jā? Nekas, mēs vēl paspēsim pārģērbties.