—    Mums kosmodromā vēl jāuzstāda lielās kameras, — Sīvers, gandrīz vai juzdamies vainīgs, atbildēja, — un prožektori. Citādi nevarēsim parādīt, kā viņi nolaižas. Bet mēs esam tikai divi.

—    Žēl, ka neatvedāt tuviniekus, — aklais nopūtās.

—    Posāmies lielā steigā. Bet viņiem, paši saprotat, nav pastāvīgās medicīniskās vīzas uz kosmosu. Un galu galā pēc visa pārciestā arī veselība nav nekāda spožā.

—    Ska-aidrs, — sacīja stostiķis. — Ejam.

—    Pagaidi, — lielmutis pamāja uz Sīvera pusi, — var­būt viņi mums no šejienes palīdzēs uzņemt sakarus…

—    Iztiksim paši, — teica aklais. — Mūsu raidstacijas jaudas šeit pietiks.

—    Nē, — Sīvers iejaucās, — ja, nekaitējot saviem plā­niem, varam būt jums kaut kā noderīgi, tad, protams…

—    Pa-aldies, — sacīja stostiķis. — Nevajag.

Viņi izgāja, turēdami plaukstas uz aklā pleciem un vir­zīdami viņu. Bija dzirdams, kā ģērbtuvē vīri atver skapī­šus un velk mugurā skafandrus; derdzīgi šņirkstēja glu­mais plastika audums, un šķindēja metāls.

—    Jūs savainoja raktuvēs? — attapies Sīvers nokliedza viņiem pakaļ. Bet visi trīs jau bija uzlikuši galvā ķiveres un nekc> nedzirdēja.

Tad Sīvers piegāja pie bārmeņa un ielēja sev kausu. Tas bija augļu sulu kokteilis, izgatavots pēc standartre- ceptes, .un ne visai garšīgs. Sīvers paraustīja plecus un arī aizgāja ģērbties.