6
Bregs atvēra remonta lūku un izgrūda kabeļa rituli. Lēni atritinādami to, abi aizsoļoja uz stacijas pusi. Melnā, gludā čūska izlocījās starp akmens šķēpelēm. Bregs saliecies vilka kabeļa galu, Sīvers savukārt cēla rituli, lai atvieglinātu pilota darbu. Nelielā, bet spilgtā Saturna pelēcīgajā gaismā kabelis meta ēnu, un šī ēna, lodādama pa akmeņiem, likās esam dzīva būtne. Mazliet iesāņus no pirmās uz akmeņiem gūlās otra — bālāka ēna. To radīja «Lādogas» sudrabotais korpuss, kas atspoguļoja Saturna starus.
Beidzot kabelis bija aizvilkts līdz stacijas ieejai. «Grūtākais ir aiz muguras,» nosprieda Sīvers, taču Bregs pakratīja galvu: kabeli vēl vajadzēja ievadīt stacijas telpās, pārvarot hermētiskās durvis un neļaujot izplūst gaisam, kura krājumi te'bija visai ierobežoti. Nācās vēlreiz doties uz kuģi pēc instrumentiem.
… Labu laiku viņi ņēmās vaiga sviedros, pūlēdamies izcirst šauru kanālu zem stacijas ārējām durvīm. Elektro- erozijas urbis šķieda zilu dzirksteļu spietus, transformators bija nokaitēts līdz pēdējai iespējai, bet sīkstais iezis padevās ļoti lēni.
— Tā mēs ķēpāsimies līdz rītam, — Sīvers kurnēja. — Vai tiešām nav iespējams izdomāt kaut ko jēdzīgāku?
— Te derētu gluži parasts elektromehānisks rīks. Ar spirālveida urbi.