Grāfs apgūlās, bet skumjas domas, kas nomāca dvēseli, un dzīru tālais troksnis vēl labu laiku neļāva viņam iemigt. Beidzot fiziskais nogurums guva virsroku pār dvēseles bažām. Pamazām viņa domu tēli kļuva "arvien miglaināki, jutekļu možums sagura un acis aizvērās. Uz brīdi viņš ieslīga pusnomoda stāvoklī, kas līdzinājās tām krēslas stundām, kuras šķir nakti no dienas, šajā savādajā un neaprakstāmajā stāvoklī, kad īstenība saplūst ar sapņiem tā, ka zūd robežas starp sapni un īstenību. Tad viņu pārņēma dziļš miegs.
Jau sen bruņinieks bija gulējis vienīgi teltī un turklāt vēl savā kaujas tērpā, tāpēc arī ar tādu patiku viņš izbaudīja labas gultas ērtības, ka, otrā rītā pamodies, viņš redzēja, ka ir nogulējis līdz gaišai dienai. Un tūdaļ arī viņa acīm atklājās kāds negaidīts skats, kas tūdaļ saistīja visu viņa uzmanību un lika atcerēties vakarvakara pārdzīvojumus. Kādā atzveltnes krēslā nekustīgi un galvu uz krūtīm nokāris sēdēja landgrāfs, it kā gaidītu sava drauga pamošanos. Bet patiesībā viņš bija nogrimis tik dziļās domās, ka šo pamošanos nemaz nepamanīja.