Grāfs klusēdams mirkli viņā noskatījās; bet tad, redzot, ka pār drauga pelēkajiem, iekritušajiem vaigiem rit asaras, viņš nevarēja vairs ilgāk valdīties un, izstiepis pret to rokas, iesaucās:
— Dieva dēļ, Ludvig, kas ir noticis?
— Ak, — nopūtās landgrāfs, — noticis ir tas, ka man vairs nav ne sievas, ne dēla!
Un pie šiem vārdiem viņš ar pūlēm piecēlās, tad, streipuļodams kā piedzēries, paspēra dažus soļus un iekrita drauga rokās.
II
Lai labāk izprastu turpmāko notikumu norisi, ir nepieciešams, ka mūsu lasītāji drusku atskatītos pagātnē.
Jau sešpadsmit gadu landgrāfs dzīvoja laulībā, viņš bija apprecējis grāfa Ronsdorfa meitu. Grāfs Ronsdorfs, kura īpašumi atradās Reinas labajā krastā un piegula kalnu ķēdei, kas pazīstama ar nosaukumu Septiņkalne, bija kritis kādā kaujā 1316.gadā, kad Bavārijas Ludviķis, kura pusē grāfs bija nostājies, karoja ar Austrijas Fridrihu Skaisto. Mirušā Ronsdorfa kundze, sieviete ar nevainojamu godu un tikumu, palika atraitne un audzināja savu vienīgo piecus gadus veco meitu. Bet, būdama karaliska dzimuma, viņa arī atraitnes stāvoklī tik labi prata saglabāt sava nama ārējo spožumu, ka viņas galms skaitījās lepnākais visās apkārtnes pilīs.