Tiklīdz grāfs bija izteicis šos vārdus, viņš juta, kā landgrāfs, pret kura plecu tas bija atspiedies, pēkšņi nodrebēja, un tāpēc viņš vēl pasteidzās piebilst:

—   Bet saki man, ko tas liecina?

—    Nekā, — tumši atteica landgrāfs, — es tikai gribēju dzirdēt arī tavas domas, bet nu nāc un izstāsti līdz beigām visu, ko esi piedzīvojis šajās karagaitās.

Un viņš aizveda grāfu Kārli atpakaļ turpat, kur viņš bija savu stāstījumu sācis un šoreiz viņš to netraucēti tur arī pabeidza.

Tiklīdz tas bija noticis, durvīs parādījās kāds cilvēks. Landgrāfs aši piecēlās un devās pie tā. Kādu brīdi abi vīri sarunājās, bet tik klusā balsī, ka Kārlis nekā nevarēja sadzirdēt. Tomēr no viņu žestiem viņš nojauta, ka runa ir par kaut ko ļoti svarīgu, par ko viņš vēl jo vairāk pārliecinājās, redzēdams, ka landgrāfs atgriežas pie viņa vēl drūmāks, nekā bija brīdi iepriekš.

—   Draugs, — teica Ludvigs fteapsēzdamies, — pēc tik gara ceļa, kādu tu esi šodien veicis, tev droši vien vairāk ir vajadzīga atpūta, nevis balles un viesības. Nāc, es tevi likšu aizvest uz tavu istabu. Ar labu nakti, mēs atkal redzēsimies rīt.

Kārlis saprata, ka viņa draugs vēlas palikt viens. Ne vārda neteicis, viņš piecēlās, klusu paspieda viņam roku un vēl pēdējo reizi jautājoši palūkojās tam acīs.