Neilgi pēc grāfa nāves Ronsdorfa atraitnes pilī ieradās jauns pāžs, viņas grūtos apstākļos mirušās draudzenes dēls. Tas bija skaists zēns, trīs vai četrus gadus vecāks par Emmu. Un tā, lūk, šinī gadījumā lieku reizi pierādījās grāfienes cildinātā labsirdība. Viņa pieņēma nabaga bāriņu kā savu dēlu, uzaudzināja to kopā ar savu meitu un tik vienlīdzīgi apveltīja ar saviem glāstiem abus šos bērnus, ka grūti bija pasacīt, kurš no tiem ir pieņemtais un kurš pašas bērns.

Tā viņi auga abi kopā un ļaudis jau runāja, ka no tiem dienās iznāks pāris, kad pēkšņi, par lielu pārsteigumu visai Reinas apkaimes bruņniecībai, desmit gadus vecā Emma tika saderināta ar jauno Godesbergas grāfu Ludvigu, kuram toreiz bija jau astoņpadsmit gadu, bet vecais landgrāfs vienojās ar atraitni, ka saderinātie tikai pēc pieciem gadiem varēs kļūt laulāts pāris.

Pa šo laiku Emma un Alberts pieauga. Viņš kļuva par skaistu bruņinieku, bet viņa par piemīlīgu jaunu meiteni. Grāfiene Ronsdorfa ar ārkārtīgu rūpību bija sekojusi viņu pieaugošajai draudzībai un tai ar patiku bija jāatzīst, ka šinī draudzībā, lai cik sirsnīga tā bija, tomēr nebija nekā tāda, kas liecinātu par mostošos mīlu. Pa to laiku Emma jau bija sasniegusi trīspadsmit un Alberts astoņpadsmit gadu vecumu un viņu sirdis kā plaukstoši rožu pumpuri vērās pirmajai jaunības jūsmu dvesmai.