Tas bija brīdis, 110 kura visvairāk baidījās grāfiene. Par nelaimi ap šo laiku viņa smagi saslima. Dažas nedēļas cerēja, ka grāfienes jaunības spēks (viņai toreiz bija vēl tikai trīsdesmit četri gadi) pārvarēs ļauno slimību. Bet tās bija veltas cerības: grāfiene bija likusies savā nāves gultā. Viņa to pati juta un, atsaukusi ārstu, ar tādu noteiktību un neatlaidību izprašņāja par savu stāvokli, ka tam gribot negribot bija jāatzīstas, ka cilvēks vairs nevar to glābt un viņai vēl atlicis cerēt vienīgi uz Dieva žēlastību. Grāfiene saņēma šo ziņu ar īstu kristīga cilvēka padevību, lika atsaukt Emmu un Albertu, pavēlēja tiem nomesties pie viņas gultas ceļos un klusā balsī, ko varēja dzirdēt vienīgi tikai vēl Dievs, viņa uzticēja abiem kādu noslēpumu. Un brīnums — kad sākās nāves cīņa, tā nebija mirēja, kas svētīja savus bērnus, bet bērni svētīja mirēju un, likās, jau iepriekš bija piedevusi viņai kādu pārkāpumu zemes virsū, kura piedošana tai bija tik pat droša debesīs.

Tai pašā dienā viņa svētīgi šķīrās no šīs pasaules. Emma, kurai līdz kāzām vēl bija atlicis gads, aizgāja pavadīt to Nonrtenvertas klosterī, kas atrodas iepretī Honnefas ciematam uz nelielas Reinas saliņas, kurai bija tāds pats nosaukums. Alberts turpretī palika Ronsdorfā un viņa skumjas pēc savas labvēles bija tikpat sirsnīgas, it kā tā būtu bijusi viņa miesīgā māte.