Noteiktais laiks pagāja. Emma bija jau sasniegusi savu piecpadsmito dzīvības gadu, un, neskatoties uz skumju asarām, tā savā svētajā salā bija uzplaukusi kā ūdensroze, kas, rasas piebirusi, klusi šūpojas uz ezera ūdeņiem. Ludvigs atgādināja vecajam landgrāfam savu norunu ar atraitni, kurai bija piekritusi arī meita. Jau veselu gadu jaunais cilvēks bija sācis pastaigāties līdz skaistajai Rolandsvertas pakalnei, kura paceļas pār upi un no kuras augstumiem redzama skaistā saliņa, kas līdzīgi milzu laivai iegūlusi straumes vidū. Uz tās vēl šodien paceļas vecs klosteris, kas pārvērsts par patversmi.

Tur viņš pavadīja ilgas stundas, raudzīdamies pāri uz svēto mītni, kur bieži kāda jauna meitene, ko viņš pazina pēc novices tērpa, kas tai gan drīz bija jānoliek, nāca apsēsties zem lielajiem kokiem upes krastā un dažreiz pavadīja tā veselas stundas sapņodama, jādomā, par to pašu, ko ■sapņoja Ludvigs. Tāpēc nav ko brīnīties, ka jaunais cilvēks pirmais atcerējās, ka sēru laiks jau pagājis, un atgādināja landgrāfam, ka sēru laika beigas ļoti izdevīgi sakrīt ar viņu norunātajām kāzām.

Albertam ap šo laiku palika divdesmit gadu, bet pēc viņa nopietnās izturēšanās varēja domāt, ka tas ir daudz vecāks. Tāpēc visiem likās gluži dabīgi, ka viņu uzskata par Emmas aizbildni. Un tāpēc ari landgrāfs griezās tieši pie viņa ar atgādinājumu, ka ir pienācis laiks apmainīt sēras pret svētku drēbēm. Alberts devās uz klosteri un atklāti pateica Emmai, ka jaunais landgrāfs pieprasot viņas mātes dotā solījuma pildīšanu. Emma nosarkusi sniedza Abertam roku un piebilda, ka esot gatava tam sekot, kurp vien viņš to gribētu vest.