Grāfa paša nebija mājās: tā kā turki bija iebrukuši Ungārijā, viņš kopā ar savu cīņasbiedru Homburgas grāfu Kārli, paklausīdams ķeizara Ludviķa V aicinājumam, bija stājies tā dienestā. Tomēr Alberts ne mazāk laipni tika uzņemts Godesbergas pilī, kur tas palika kādus sešus mēnešus. Pēc tam, kad viņam bija apnikusi šī ilgā bezdarbība un kad viņš redzēja, ka Eiropas valdnieki savā starpā sargā mieru, tas bija devies karā pret Spānijas saracēņiem, ar kuriem cīnījās Kastīlijas karalis Alfons XI. Tur viņš cīņā pret Mulej Muhamedu bija parādījis apbrīnojamu drosmi. Bet, smagi ievainots pie Grenādas, Alberts pa otram lāgam bija atgriezies Godesbergas pili, kur tas šoreiz sastapa Emmas viru, kas pašreiz pārņēmjf savā īpašumā vecā landgrāfa zemes un titulus, jo landgrāfs bija šķīries no šīs pasaules 1332.gada sākumā.
Mazais Otons pieauga, viņš bija skaists, piecus gadus vecs zēns, ar blondiem, cirtainiem matiem, zilām acīm un sārtiem vaigiem. Alberta atgriešanās visai ģimenei bija svētku diena, bet visvairāk par to priecājās mazais puisēns, kas viņu ļoti mīlēja.