Alberts un Ludvigs, viens otru redzot, priecājās: abi bija cīnījušies ar neticīgajiem, viens — ziemeļos, otrs — dienvidos. Abi bija pārnākuši kā uzvarētāji un pārnesuši līdzi bezgala daudz nostāstus garajiem ziemas vakariem. Un atkal aiztecēja gads kā viena diena, bet šā gada beigās Albertā no jauna pamodās dēku meklēšanas kāre. Viņš apmeklēja Francijas un Anglijas galmus, piedalījās karaļa Eduarda karagājienā pret Skotiju, izcīnīja divkauju ar Džeimsu Duglasu un, atgriezies Francijā, kopā ar Gotjē Demonī, iekaroja Kadsanas salu. Atrazdamies uz kontinenta, viņš izmantoja šo apstākli, lai apciemotu savus vecos draugus un tā trešoreiz ieradās Godesbergas pilī, kur šoreiz sastapa kādu jaunu viesi.

Tas bija kāds landgrāfa radinieks, vārdā Gotfrīds, kas, vairs necerēdams uz tēva mantojumu, bija lūkojis sagādāt sev stāvokli ar ieročiem rokā. Ari viņš bija karojis ar neticīgajiem, bet tikai svētajā zemē. Radniecības saites, krusta karā iegūtā slava un zināms svinīgums, kas vairāk norādīja uz viņa ticības kvēli nekā iec ietību, bija tam plaši atvēris Godesbergas pils durvis kā cildenam viesim. Drīz vien pēc tam Homburgs ar Albertu bija devušies karā un Gotfrīds ,tad bija kļuvis par neaizvietojamu biedru Ludvigam, kas to aizturēja savā pilī ne vairs kā viesi, bet kā īstu dzimtas piederīgo.

Draudzība ir tikpat greizsirdīga kā mīla: vai nu tās bija iedomas, vai patiesība, bet Albertam likās, ka Ludvigs šoreiz to saņēma vēsāk nekā parasti. Viņš par to žēlojās Emmai, kas viņam savukārt atklāja, ka ari pret viņu vira izturēšanās esot kļuvusi dzedrāka.