Alberts paiika Godesbergā piecpadsmit dienas, tad, atrunādamies ar to, ka Ronsdorfs viņu aicina piedalīties turpmākajām gaitām nepieciešamajos sagatavošanās darbos, viņš pārcēlās pāri upei, izjāja cauri nelielai kalnu ielejai, kas šķīra abus novadus, un tā atstāja pili.

Pēc piecpadsmit dienām viņš saņēma no Emmas jaunas ziņas. Viņa vairs nesaprata savu vīru: laipns un labvēlīgs līdz šim, viņš tagad bija kļuvis neuzticīgs un drūms, pat mazajam Otonam tagad nācās ciest no viņa pēkšņajām dusmu lēkmēm, ko senāk viņi nemaz nepazina. Bērnam, kā ari jaunajai mātei tas bija sāpīgāk tāpēc, ka līdz tam tie bija baudījuši vissirsnīgāko un visdziļāko landgrāfa mīlu. Bez tam vēl, piebilda Emma, iidz ar to, ka landgrāfa laipnība pret viņiem mazinājās, Gotfrīds brīnišķā kārtā arvien vairāk ieguva grāfa uzticību un Šikās, ka grāfs atņēma sievai un dēlam daļu savas mīlas, lai to atdotu šim cilvēkam, kas tam bija gandrīz vai pilnīgi svešs.

Alberts sirds dziļumos nožēloja Šo īgnumu, kas bija radies agrāk tik laimīgā cilvēka sirdī, it kā tam viņa laimes būtu bijis par daudz un viņš meklētu visus līdzekļus, kā to mazināt, baidīdamies no tās kā no uguns, kas varētu aprīt visu viņa sirdi.