Tie bija tie paši svētki, kuru beigās mēs lasītāju ievedām landgrāfa pili un šo svētku jautrais noskaņojums pavisam neatbilda namatēva nomāktībai un skumjām. Un viss tas bija gadījies tāpēc, ka svētku sākumā Gotfrīds bija norādījis landgrāfam uz Alberta un Otona ārējo līdzību, ko landgrāfs līdz šim nemaz nebija ievērojis.
Un patiesi, izņemot to jauneklīgo svaigumu, kas sārtoja zēna sejā un ko otram bija jau paspējusi notraukt Spānijas saule, tie bija tie paši gaišie mati, tās pašas zilās acis un, daudz maz ciešāk ieskatoties, varēja pat uztvert zināmu līdzību sejas izteiksmē, kas tiešām liecināja par kopīgām asinīm.
Šis atklājums bija kā dunča dūriens landgrāfam, kurš, pateicoties Gotfrīdam, jau pirms ilgāka laika bija sācis šaubīties par Alberta un Emmas nevainojamām attiecībām. Aizdomas, ka šie noziedzīgie sakari pastāvējuši jau kopš viņu kāzām, aizdomas, kas,- pateicoties savādai līdzībai, lika tam uzskatīt viņa tik ļoti mīļoto Otonu par laulības noziedzīgas pārkāpšanas augli, salauza viņa sirdi un padarīja viņu traku.