Tas bija tieši tai brīdī, kad, kā mēs jau stāstījām, ieradās grāfs Kārlis, kurš, savukārt apstiprinādams, ka Alberta un Otona līdzība izskatā ir nenoliedzama, bija vēl pavairojis sava nelaimīgā drauga ciešanas. Tomēr, kā mēs jau redzējām, viņš aizgāja neapjauzdams, cik smagas sekas var būt Ludviga nomāktībai.

Cilvēks, kas ienāca mazajā istabiņā, kur landgrāfs ar Kārli bija apsēdušies, un kas tik noslēpumaini sarunājās ar namatēvu, bija tas pats Gotfrīds, ar kura ierašanos laimīgajā ģimenē bija sākušās pirmās nesaskaņas, kas aptumšoja viņas laimes spožumu. Gotfrīds bija nācis pateikt, ka, spriežot pēc dažiem izteicieniem, ko viņam bija izdevies noklausīties, Emmai nolikta satikšanās ar Albertu, kurš vēl tajā pašā naktī devās ceļā uz Itāliju, lai uzņemtos kāda pulka vadību, ko ķeizars turp sūtīja. Par šo nodevīgo soli bija viegli iespējams pārliecināties, jo satikšanās bija nolikta pie vieniem pils vārtiem, un, lai tur nokļūtu, Emmai vajadzēja iziet cauri visam pils dārzam.

Bet kas jau reiz iesācis maldīties pa šaubu ceļu, tas vairs nenostāj. Tā arī landgrāfs, gribēdams par katru cenu tikt skaidrībā, apspieda sevī to veselīgo, instinktīvo sajūtu, kas katram krietnam vīram neļauj pazemoties līdz spiega lomai. Kopā ar Gotfrīdu viņš devās uz savu istabu un, atvēris uz dārzu logu, uztraukts gaidīja pēc šā, pēdējā pierādījuma, lai tad īstenotu kādu nodomu, par kuru viņš pašreiz vēl nebija skaidrībā. Gotfrīds nebija vīlies.