Ap pulksten četriem no rīta Emma nokāpa no lieveņa, bikli izskrēja cauri dārzam un pazuda lielo koku pudurī, kas auga pie vārtiem. Pagāja desmit minūtes, tad viņa atkal atgriezās pie lieveņa, tikai šoreiz to pavadīja Alberts, uz kura rokas viņa bija atspiedusies. Mēness gaismā landgrāfs redzēja tos apkampjamies un viņam pat likās, ka redz savas laulātās draudzenes sejā asaras, kas lija, šķiroties no sava mīļākā.

Tagad Ludvigam vairs neatlika nekādu šaubu un viņš nolēma atstumt no sevis noziedzīgo sievu un laulības grēkā dzimušo bērnu. Gotfrīds saņēma vēstuli, kurā Emmai bija pavēlēts tam sekot un pils sardzes priekšniekam tika dots rīkojums rīta agrumā arestēt Otonu un aizvest viņu uz Kirbergas abateju pie Ķelnes, kur tam savu spožo bruņinieka nākotni vajadzēja apmainīt pret šauro mūka celli.

Landgrāfa pavēles tūdaļ bija tikušas izpildītas un Emma ar Otonu jau pirms kādas stundas bija atstājuši pili, lai māte dotos uz Nonnenvertas klosteri, bet dēls — uz Kirbergas abateju. Šai laikā grāfs Kārlis pamodās un, kā mēs jau stāstījām, ieraudzīja sēžam pie gultas savu veco draugu, kurš līdzinājās ozolam, kam vētra notraukusi visu lapu košumu un zibens nolauzis zarus.

Homburgs ar lielu uzmanību un dziļu līdzjūtību uzklausīja Ludviga stāstu par visu, kas bija noticis. Tad, nemaz nedomādams mierināt nelaimīgo vīru un tēvu, viņš piecēlās un teica: