—   Ko es darīšu, būs labi darīts.

—   Jā, bet ko tu vairs vari darīt? — jautāja landgrāfs.

—   Tā būs mana darīšana, — atbildēja grāfs.

Tad apskāvis savu draugu, viņš apģērbās, apjoza zobenu, un, izgājis no istabas, devās tieši uz zirgu staļļiem, pats apsegloja savu uzticamo Ansi un, kaudamies ar dažādām juceklīgām domām, jāja lejā pa spirālveidīgo ceļu, pa kuru tas vēl vakar straujā gaitā bija traucies šurp, jauku cerību

spārnots.

Nonācis ielejā, grāfs Kārlis nogriezās pa Rolandsekas ceļu un, lēnā solī jādams, pats dziļās domās nogrimis, viņš ļāva zirgam pilnīgu vaļu gan rikšot, gan soļot pēc savas patikas. Nojājis līdz krustcelēm, viņš ieraudzīja mazu kapliču, kurā kāds priesteris lūdza Dievu. Grāfs apskatījās visapkārt un, redzēdams, ka vieta ir tāda, kādu to bija vēlējies, viņš apstājās.

Grāfs Kārlis bija viens no tās vecās bruņniecības tipiem, kura ap XV gadu simteni kļūst arvien retāka un kuru Frosārs ir aprakstījis ar tādu mīlestību, kas atgādina antikvāru, kad tas tīksminās ap kādu senlaicīgu lietiņu. Pēc viņa saprašanas visu izšķīra zobens, kas uzticēja savu lietu Dieva tiesai, nekad nevarēja kļūdīties. Landgrāfa stāsts bija viņā pamodinājis dažas šaubas par Gotfrīda nolūkiem un, labi pārdomājot, šīs šaubas bija kļuvušas gandrīz vai par noteiktu pārliecību.