Pirmkārt, nekad vēl neviens, izņemot šo melīgo čukstētāju, nebija iedomājies apšaubīt Emmas mīlu un uzticību. Grāfs Kārlis bija nelaiķa Ronsdorfa un arī landgrāfa draugs. Tādā kārtā šo vīru gods bija arī daļa no viņa goda, un tāpēc viņa pienākums bija atkal atjaunot abu labās slavas mirdzumu, ko uz brīdi kāds tenkotājs bija aptumšojis. Tiklīdz grāfs bija nonācis pie šāda slēdziena, viņš, nesacīdams nevienam ne vārda, bija izjājis priekšā uz ceļa, pa kuru nodevējam vajadzēja nākt, lai tad tur to piespiestu atzīties savos melos, vai arī atdot Dievam savu dvēseli. Bet vajadzības gadījumā prasīt kā vienu, tā arī otru.

Viņš nolaida savas bruņucepures sejsargu, apturēja Ansi ceļa vidu un zirgs ar jātnieku palika kādu stundu nekustīgi stāvam, it kā tie būtu izcirsti no akmens. Drīz vien viņš ieraudzīja aiz iejomas ceļa līkumā jājam kādu bruņinieku pilnā apbruņojumā. Jātnieks, redzēdams, ka ceļš ir aizšķērsots, uz brīdi apstājās, bet pārliecinājies, ka viņam pretī stāv tikai viens vīrs, ciešāk iesēdās seglos, pārbaudīja, vai zobens viegli izvelkams no maksts, un tad turpināja savu ceļu.

Piejājis grāfam dažu soļu attālumā un redzēdams, ka tas nedomā atbrīvot ceļu, jātnieks vēlreiz apstājās.