—  Cienījamo bruniniek, — viņš teica, — vai jūs esat šā novada kungs un gribat šē katram ceļotājam liegt ceļu?

—   Ne visiem, mans kungs, bet tikai vienam vienīgam, jo šis viens ir nelietis un nodevējs, bet es par viņa nelietību un nodevību gribu še no tā prasīt atbildi.

—  Tad tas nevar attiekties uz mani, — teica Gotfrīds, — un es lūdzu jūs pagriezt savu zirgu vai pa labi, vai pa kreisi, lai ceļa vidū būtu vietas diviem vienlīdz cienījamiem cilvēkiem.

—  Jūs maldāties, mans kungs, — tikpat mierīgi atbildēja grāfs Kārlis, — tas attiecas vienīgi un tikai uz jums, un neviens krietns un godājams bruņinieks negriezīs ceļu nožēlojamam tenkotājam.

Priesteris metās vidū starp tiem.

—   Brāļi, — viņš teica, — vai jūs gribat viens otru nožņaugt?

—  Jūs maldāties, svētais tēv, — atbildēja grāfs, — šis cilvēks nav mans brālis un es nemaz nepastāvu uz to, ka viņam katrā ziņā jānomirst. Lai tikai viņš atzīstas, ka ir apmelojis Godesbergas grāfa laulāto draudzeni, un es viņam tūdaļ došu brīvu ceļu, lai viņš iet nožēlot savus grēkus, kur vien grib.

—    Nu, ja viņas mīļākais tik sirsnīgi ņemas to aizstāvēt, tad cita nevainības pierādījuma viņai vairs nav vajadzīgs, — atbildēja Gotfrīds, kas bruņinieku noturēja par Albertu.

—   Jūs maldāties, — atbildēja jātnieks, kratīdams savu dzelzs maskā paslēpto galvu, ~ es esmu grāfs Kārlis no Homburgas. Es pret jums jūtu vienīgi to naidu, ko jūt pret katru nodevēju, un to nicināšanu, ar kādu skatās uz katru apmelotāju. Atzīstieties, ka esat melojis, un jūs būsit brīvs!