—  Šī lieta attiecas vienīgi uz Dievu un mani, — smiedamies atbildēja Gotfrīds.

—   Tad lai ari Dievs to izspriež! — iesaucās grāfs Kārlis, gatavodamies uz ciņu.

—   Lai notiek tā! — nomurmināja Gotfrīds, ar vienu roku nolaizdams sejsegu un ar otru tverdams pēc zobena.

Priesteris sāka lūgt Dievu.

Gotfrīds bija drošsirdīgs un Palestīnā viņš ne vienu reizi vien bija pierādījis savu vīrišķību. Bet toreiz viņš cīnījās par un nevis pret Dievu. Tāpēc, kaut arī cīņa bija ilga un nežēlīga, kaut arī viņš bija drošprātis un veikls cīnītājs, viņš tomēr nevarēja turēties pret to spēku, ko Kārlim deva viņa pārliecība par savu taisno lietu. Spēcīgs zobena dūriens caururba viņa bruņas un, dziļi iespiezdamies krūtis, nogāza to gar zemi. Gotfrīda zirgs, sabijies no sava kunga kritiena, aizauļoja atpakaļ, un drīz vien pazuda aiz ceļa iejomas.

—   Godājamais tēv, — grāfs Kārlis teica bailēs drebošajam priesterim, — es domāju, ka jūs vairs nedrīkstat kavēties izpildīt savu svēto pienākumu. Lūk. te būs bikts, ko es jums apsolīju, pasteidzaties to pieņemt.

Un iebāzis zobenu maksti, viņš sastinga savā monumentālajā pozā.

Priesteris piegāja pie mirēja, kurš vairāk nespēja, kā, uz rokas atspiezdamies, piecelties uz viena ceļa.