Viņš tam atsēja viņa bruņucepuri. Ievainotā seju jau klāja nāves bālums un tā mute bija pilna ar asinīm. Kārlis vienu brīdi jau baidījās, ka viņš nemaz vairs nevarēs parunāt, bet tā nebija. Gotfrīds apsēdās un priesteris, ceļos nometies, pieņēma viņa grēksūdzi, ko tas aizraudamies čukstošā balsi izdvesa. Pie pēdējiem vārdiem ievainotais, juzdams, ka viņa gals ir klāt, ar priestera palīdzību, nometās ceļos un pacēlis rokas pret debesīm, trīs reizes iesaucās:

—   Kungs, Kungs, piedod manus grēkus!

Pie trešās reizes viņš dziļi nopūtās un atkritis palika nekustīgi guļot. Viņš bija miris.

—   Godājamais tēv, — uzrunāja grāfs priesteri, — vai jums nav uzticēts atklāt kādam šīs bikts noslēpumu?

—   Jā, — atbildēja priesteris, - bet tikai vienai vienīgai personai — Godesbergas landgrāfam.

—    Tad sēžaties manā zirgā, — teica bruņinieks, izkāpdams no segliem, — un steigsimies to uzmeklēt.

—    Mans brāli, ko jūs darāt? — jautāja priesteris, kas bija pieradis ceļot daudz pazemīgākā veidā.

—    Sēžaties vien, tēv, sēžaties, — uzstāja bruņinieks, — lai neviens nesacītu, ka tāds grēcinieks, kā es, jāj, kad Dieva kalpam jāiet kājām.

Pie šiem vārdiem viņš palīdzēja priesterim iekāpt seglos un, lai ko iebilda pazemīgais jātnieks, viņš, zirgu pie pavadas vezdams, to nogādāja Godesbergas pilī.