Turp nonācis, viņš, pretēji savam paradumam, nodeva zirgu staļļa puišiem, un aizveda priesteri pie landgrāfa, kuru atrada sēžam tai pašā istabā un tai pašā krēslā, kaut gan bija pagājušas jau septiņas stundas, kopš grāfs bija aizjājis no pils. Izdzirdis nācēju soļus, viņš pacēla savu bēdu sagrauzto vaigu un izbrīnā tos uzlūkoja.

—   Lūk, brāli, — teica grāfs Kārlis, — te ir kāds godājams Dieva kalps, kuram jāatklāj tev kāda grēksūdze i n e x t r e m i s.

—   Kas ir miris? — iesaucās landgrāfs, vēl vairāk nobālis.

—   Gotfrīds, — atteica bruņinieks.

—   Un kas viņu nogalināja?

—   Es, — atbildēja Kārlis.

Un viņš mierīgi aizgāja, aizvērdams aiz sevis durvis, un atstādams landgrāfu ar priesteri vienatnē.

Un, lūk, ko garīdznieks pastāstīja landgrāfam: Gotfrīds Palestīnā bija iepazinies ar kādu vācu bruņinieku no Ķelnes apkārtnes, vārdā Ernests no Huningenas. Tas bija nopietns un tikumā pastāvīgs cilvēks. Jau pirms piecpadsmit gadiem viņš bija iestājies Maltas bruņinieku ordenī un savas reliģiozitātes, kā arī savas drošsirdības un godīguma dēļ no visiem tika cienīts un mīlēts.

Gotfrīds kopā ar Ernestu bija cīnījušies pie Sent Zanakras, kur Ernests tika nāvīgi ievainots.

Gotfrīds, redzēdams Ernestu krītam, iznesa viņu no cīņas burzmas un pats atkal atgriezās, lai turpinātu cīņu ar ienaidnieku.