Kad kauja bija beigusies, viņš devās uz savu telti, lai pārģērbtos, bet tiklīdz viņš to domāja darīt, kad viņam paziņoja, ka bruņinieks Ernests no Huningenas jūtoties ļoti slikti un pirms nāves vēloties vēl ar viņu runāt.

Divdesmit gadu vecumā Ernests bija mīlējis kādu meiteni un arī no viņas ticis mīlēts, bet kā jaunākais bērns ģimenē, bez titula un mantojuma tiesas, viņš nebija varējis to precēt. Savā bezcerībā mīlētāji aizmirsa, ka viņi nekad nevarēs kļūt vīrs un sieva, piedzima bērns, kurš nevarēja saukties ne viena, ne otra vārdā.

Neilgi pēc tam vecāki ar varu izdeva meiteni pie kāda bagāta un dižciltīga augstmaņa. Ernests bija atstājis dzimteni, devies uz Maltu, lai nodotu zvērestu, un kopš tā laika bija cīnījies Palestīnā. Dievs atalgoja viņa drošsirdību. Pec svētīgas dzīves viņš mira kā moceklis.

Ernests nodeva Gotfrīdam kādu papīru. Tas bija dāvinājuma akts, ar kuru viņš visu savu mantu — sešdesmit tūkstošus florīnu — novēlēja savam dēlam Albertam. Tā kā viņa māte bija mirusi jau pirms sešiem gadiem, Ernests uzdrošinājās nosaukt viņas vārdu, lai tā atvieglotu Gotfrīdam Alberta sameklēšanu. Šis vārds bija grāfiene Ronsdorfa.

Gotfrīds bija atgriezies Vācijā, lai izpildītu drauga pēdējo vēlēšanos. Bet ieradies pie sava radinieka landgrāfa un pārskatījis pašreizējo situāciju, viņš pēc pirmā acu uzmetiena aptvēra, kādu labumu var gūt no sava noslēpuma. Landgrāfam bija tikai viens vienīgs dēls un, ja Otons ar Emmu tiktu nobīdīti no ceļa, viņš pats kļūtu grāfa vienīgais mantinieks.