Mēs jau redzējām, cik tālu viņš bija pavirzījis šo savu nodomu, kad Rolandsvertas ceļa gravā sastapās ar Kārli Homburgu.

— Kārli, Kārli! — iesaucās landgrāfs, kā neprātīgs traukdamies ārā gaitenī, kur to gaidīja viņa cīņubiedrs. — Kārli! — tas nebija viņas mīļākais, bet viņas brālis!

Un tūdaļ viņš pavēlēja vest atpakaļ uz Godesbergu Emmu un Otonu. Divi ziņneši devās ceļā, viens augšup pa Reinu, otrs — lejup. Pirmais atgriezās jau naktī. Emma, kas ilgu laiku jau bija jutusies nelaimīga, pēc pagājušās nakts apvainojuma lūdza tikai vienu: atļaut pavadīt viņai mūža pēdējās dienas klosterī, kur bija pagājusi viņas jaunība, un atklāti pateica, ka vajadzības gadījumā viņa atsaukšoties uz šīs vietas neaizskaramību.

Rīta agrumā atgriezās arī otrs ziņnesis. To pavadīja abi bruņu kalpi, kuriem bija ticis uzdots nogādāt Otonu Kirbergā, bet Otona viņu vidū nebija. Braucot lejup naktī pār Reinu, Otons, zinādams, kurp un kāpēc tiek vests, un izmantodams brīdi, kad visi bija nodarbināti ar laivas vadīšanu krāčainajā straumē, bija pēkšņi meties dziļumā un tur pazudis.