III

Tomēr landgrāfa nelaime nebija tik liela, kā viņš pats domāja. Otons bija meties straumē, nevis lai meklētu nāvi, bet gan brīvību.

Uzaudzis Reinas krastos, viņš pārāk labi pazina šo draugu, lai no upes nebaidītos, jo bieži bija izmēģinājis savus jaunos spēkus pret viņas teces straujumu. Viņš ienira dzīlē un peldēja zem ūdens, kamēr aptrūka elpa. Kad viņš atkal iznira, barka bija jau tik tālu un nakts bija tik tumša, ka viņa pavadoņiem atlika tikai domāt, ka dzelme to aprijusi.

Otons steidzās drīzāk sasniegt krastu. Nakts bija auksta, viņa drēbes bija piemirkušas un viņam vajadzēja sasildīties un izgulēties. Tāpēc viņš devās uz pirmo mājiņu, kuras logos redzēja spīdam ugunis. Tur viņš teicās esam nomaldījies ceļinieks, un tā kā nebija nosakāms, vai viņa drēbes samirkušas lietū vai upes ūdeņos, viņš neradīja nekādas aizdomas un tika uzņemts ar vāciešiem īpatno, sirsnīgo, diskrēto viesmīlību. Nākamā dienā viņš jau rītausmā atstāja savas naktsmājas un devās uz Ķelni. Bija svētdiena un, tā kā Otons tur nonāca uz dievvārdu sākumu, viņš redzēja visus pilsoņus steidzamies uz baznīcu. Otons sekoja ļaužu pūlim, jo arī viņam gribējās pielūgt Dievu… Vispirms par savu tēvu, par viņa maldiem un vientulību, kādā viņš to bija atstājis… tad par savu klosterī iedzīto māti… un, beidzot, par sevi, jo kaut gan brīvs, viņš tomēr atradās viens un bez atbalsta šinī plašajā pasaulē, no kuras tas līdz šim pazina tikai no dzimtās pils saskatāmo apvārsni.