Kad Otons bija pielūdzis Dievu, viņš palūkojās visapkārt un sev par lielu brīnumu ievēroja, ka starp dievlūdzējiem atradās tik daudz visādu tautību strēlnieku, ka pirmajā brīdī tam likās, ka svētā mesa ir noturēta par godu visu strēlnieku aizstāvim svētajam Sebastianam. Viņš par to tūdaļ apvaicājās tuvākajam strēlniekam un uzzināja, ka viņi . visi esot ieradušies uz šaušanas sacīkstēm, ko ik gadus šinī laikā sarīkojot Klēves Ādolfs, viens no bagātākiem un cildenākiem zemes augstmaņiem, kuru pilis paceļas no Strasburgas lidz Nimbergai.
Otons tūdaļ atstāja baznīcu, lūdza norādīt viņam pilsētas labāko drēbnieku un apmainīja savu samtā un zīdā šūdināto uzvalku pret strēlnieku zaļo vadmalas kamzoli ar ādas jostu. Tad viņš sev nopirka vislabāko kļavas koka loku, kādu vien varēja dabūt, izmeklēja sev bultu maksti ar divpadsmit bultām un apvaicājās, kādā viesnīcā visbiežāk mēdz sapulcēties strēlnieki. Uzzinājis, ka tas esot „Zelta_dzērvē", viņš devās uz šo viesnīcu, kas atradās uz Verdingenas ceļa aiz Ērgļu vārtiem.