Viņš atrada tur kopā kādus trīsdesmit strēlniekus jautri padzīvojam. Otons nosēdās starp tiem un, kaut gan neviens viņa nepazina, tomēr pateicoties viņa jaunībai un laipnajam vaigam, viņš tika uzņemts ar prieku. Vispirms jau viņš ieguva piekrišanu teikdams, ka dodoties uz Klēves šaušanas sacīkstēm un vēlētos staigāt šo ceļu kopā ar tik līksmiem un krietniem biedriem. Šis viņa priekšlikums tika pieņemts vienbalsīgi.

Tā kā strēlniekiem bija vēl atlicis trīs dienas laika un svētdiena ir atpūtai veltīta diena, viņi devās ceļā tikai nākamā rītā, iedami gar upes krastu un līksmi tērzēdami par kara un medību piedzīvojumiem.

Tā staigādami savu ceļu, strēlnieki ievēroja, ka Otonam nav spalvas pie cepures, kas ir strēlnieka tērpa nepieciešams piederums, jo ikviens no tiem lepojās ar kāda putna spalvām, kurš kritis par upuri viņu veiklībai, un viņi sāka zoboties par savu jaunizcepto biedru un viņa bultām. Otons smaidīdams atzinās, ka ne loks , ne bultas vēl nav tikuši laisti darbā, bet ka pie pirmās izdevības viņš ar to palīdzību gribot sagādāt savai cepurei tik nepieciešamo rotu. Viņš uzvilka loku. Visi ar interesi gaidīja, kad radīsies izdevība novērtēt viņu jaunā biedra prasmi.

Un izdevības netrūka: kāds krauklis, sēdēdams nokaltušā ozola zarā, ķērca pilnā rīklē, un strēlnieki smiedamies norādīja Otonam uz šo mērķi. Bet jaunais cilvēks atbildēja, ka krauklis esot nešķīsts putns, kura spalvas nav cienīgas greznot brīvstrēlnieka cepuri. Un tā bija taisnība. Tāpēc, arī jautrie ceļotāji apmierinājās ar šo atbildi.