Mazliet tālāk viņi uz kādas augstas klints pamanīja sēžam vanagu, un atkal jauneklis tika mudināts izmēģināt roku. Bet šoreiz viņš atbildēja, ka vanags esot dižciltīgs putns, kuru tikai dižciltīgiem ļaudīm ir tiesības šaut, un ka viņš, zemnieka dēls būdams, nekad neatļaušoties nogalināt šo dižciltīgo putnu uz tik varena siņjora zemes, kāds ir Voringenas grāfs, caur kura novadiem pašreiz veda viņu ceļš. Kaut gan ari šajā atbildē bija sava daļas taisnības un varbūt neviens no strēlniekiem nebūtu uzdrošinājies atļauties sev to, uz ko viņi mudināja Otonu. Tomēr šī atbilde tika uzņemta ar vairāk vai mazāk zobgalīgu smīnu, jo strēlnieki sāka domāt, ka viņu jaunais biedrs, nebūdams drošs par savu veiklību, lūkoja novilcināt to brīdi, kad viņam vajadzētu dot tik neapšaubamu savas veiklības pierādījumu, kā to no viņa prasīja.

Otons it labi bija redzējis un sapratis strēlnieku smaidus, bet viņš izlikās, ka nepiegriež tiem nekādu vērību un turpināja savu ceļu smiedams un jokodams, kad pēkšņi soļus piecdesmit viņiem priekšā no upes niedrām pacēlās dzērve. Otons pagriezās pret tuvāko strēlnieku, kuru viņam bija norādījuši kā vienu no labākajiem šāvējiem, un teica: