—   Brāl, man būtu liela patika iegūt manai cepurei kādu no šā putna spalvām. Jūs mūsu vidū esat visveiklākais, dariet man to prieku un nošaujiet to.

—   Lidojot? - atjautāja izbrīnījies strēlnieks.

—   Bez šaubām lidojot, — turpināja Otons. — Redziet, cik smagi putns ceļas, viņš būs nolidojis tikai desmit soļus, kopš ir pacēlies no zemes, un tas ir tikai puse no bultas lidojuma.

—   Šauj, Robert, šauj! — sauca pārējie strēlnieki.

Roberts pamāja ar galvu, it kā likdams saprast, ka viņš piekrīt vispārējam uzaicinājumam, gan vairāk padodamies cienījamās strēlnieku brālības statūtiem, nekā cerēdams uz izdošanos. Tomēr viņš, cik spēdams, notēmēja ar vislielāko rūpību. Bulta, kuru vadīja spēcīga roka un ievingrinājusies acs, atrāvās no loka, visu skatienu pavadīta, tik tuvu aizlidoja garām putnam, ka tas izgrūda baiļu kliedzienu, uz ko strēlnieki atbildēja ar līksmiem saucieniem.

—   Labi šauts, — noteica Otons. — Tagad, Hermani, — turpināja viņš, pagriezies pret strēlnieku pa kreisi, — jūsu kārta.

Vai nu strēlnieks, pie kura viņš vērsās, bija šo uzaicinājumu gaidījis, vai arī viņu aizrāva dotais piemērs: kad Otons to uzrunāja, viņš jau bija gatavs, un otra bulta, tikpat veikla un žigla kā pirmā, traucās pakaļ bēglim, kas no jauna iekliedzās, dzirdam nosvilpjam un noskrienam garam gandrīz vai sprīža atstatumā šo otro nāves vēstnesi. No jauna atskanēja strēlnieku aplausi.