— Un tagad ir mana kārta, — noteica Otons.

Visu skatieni pagriezās uz viņa pusi: kaut gan dzērve vēl nebija ārpus šāviena, tomēr atstatums jau bija diezgan prāvs. Tverdama ar saviem platajiem spārniem pietiekami daudz gaisa, tā devās projām ar tādu ātrumu, ka viņai drīz vien vajadzēja atrasties drošībā. Otons bez šaubām to visu bija it labi apsvēris, jo tikai tad, kad viņš bija pienācīgi novērtējis atstatumu, jauneklis lēni un uzmanīgi pacēla bultu pret putnu. Kad tas bija izdarīts, viņš, kā dara angļu strēlnieki, atvilka auklu gandrīz aiz galvas, tā kā viņa loks saliecās līdzīgi kārklu klūdziņai. Vienu mirkli Otons palika kā statuja nekustīgi stāvam, tad atskanēja viegla švīkoņa, jo bulta bija aizskrējusi tik ātri, ka neviens nebija spējis to saskatīt. Visu acis pievērsās putnam, kas sastinga it kā neredzama zibens trāpīts, tad cauršauts gāzās zemē no tāda augstuma, ka grūti bija iedomāties, kā tur kāda bulta vēl varētu trāpīt.

Strēlnieki stāvēja vaļējām mutēm: tāds sasniegums viņiem pašiem šķita neiespējams. Bet Otons, kurš bija apstājies, lai noskatītos šāviena rezultātu, redzēdams putnu krītam, tūdaļ devās pie tā, nepiegriezdams biedru pārsteigumam nekādu vērību. Nonācis pie dzērves, viņš tai no kakla izrāva smalkās, lokanās cekuliņu spalvas un piesprauda tās pie savas cepures. Pa to laiku strēlnieki izmērīja distanci: putns bija nokritis pēc trīssimt divdesmit soļiem.