Tikai šoreiz neatskanēja neviens piekrišanas sauciens: strēlnieki, klusu ciezdami, saskatījās, būdami pārsteigti par šādu veiklību. Tad, kā mēs jau teicām, viņi izmērīja distanci un, kad Otons beidza greznot savu cepuri ar tik brinišķīgā kārtā iegūtām spalvām, abi iepriekšējie šāvēji, Francis un Hermanis, sniedza viņam roku, bet ar tik cienīgu atturību, kas nepārprotami liecināja, ka viņi to tagad uzskata nevien par savu biedru, bet arī par savu meistaru.

Mūsu ceļinieku bars, kurš Voringenā bija apstājies tikai tādēļ, lai ieturētu brokastis, ap pulkstens četriem nonāca J pilsētā. Ar steigu tika paēstas pusdienas, jo trīs jūdzes sāņus no J. atradās Kalnu klints baznīca un ticīgie strēlnieki negribēja paiet tai garām, to neapmeklējuši. Otons, kas bija piesavinājies visas savu jauno biedru paražas, devās līdzi šai ekskursijā un pret vakaru viņi nonāca pie svētās klints, kas bija milzīgs baznieveidīgs akmens bluķis.

Senos laikos šī klints patiesi bija bijusi pirmā kristīgo baznīca, ko Reinas krastā bija licis celt kāds ģermāņu virsaitis. Virsaitis mira kā svētais un atstāja septiņas skaistas, tiklas meitas, kurām uzlika par pienākumu pie viņa kapa lūgt Dievu.

Tie bija lielās tautu staigāšanas laiki. Nepazīstamas mežoņu ciltis, kā neredzamas varas trenktas, nokāpa no Āzijas augstienēm, lai nāktu un pārveidotu Eiropas seju. Atilla, kuru kāda briežu māte bija izvedusi cauri