Tā bija jautra un trokšņaina, jo tur bija daudz samtā ģērbušos jaunu cilvēku un daudz dižciltīgu, izgreznojušos dāmu. Bet starp visiem šiem jaunajiem ļaudīm visskaistākais bija jaunais Otons, mūsu vēlīnā ceļotāja cīņasbiedra landgrāfa Ludviga dēls, un visskaistākā pilsdāma bija Emmas kundze, pilskunga, Godesbergas landgrāfa laulātā draudzene.

Tomēr bruņinieka ierašanās nepalika bez iespaida.

Viņš tik pēkšņi parādījās viesu vidū kā Vilhelms Leonorai un viņu kaujas bruņu tērpa pelēkais tērauds savādi atšķīrās no svētku viesu samta un zīda drēbju spilgtajām krāsām. Tāpēc arī visu skatieni tūdaļ pievērsās viņam, izņemot grāfu Ludvigu, kas stāvēja pie zāles pretējām durvīm un likās nogrimis tik dziļās pārdomās, ka pat nepaskatījās ne pa labi, ne pa kreisi.

Kārlis tūdaļ pazina savu veco draugu un, nelikdamies ne zinis par viņa nomāktību, devās apkārt pa blakus telpām un pēc karstas, bet sekmīgas cīņas ar biezo ļaužu pūli, sasniedza nomaļāko istabu, pie kuras durvīm viņš, zālē ienākot, bija pamanījis grāfu Ludvigu, kurš vēl joprojām drūms un sadudzis stāvēja tai pašā vietā.

Kārlis vēlreiz uz brīdi apstājās, vērodams šo savādo nomāktību, kas tā nepiestāvēja mājas tēvam, kurš, likās, viesiem bija atdevis visu prieku un pats sev paturējis tikai rūpes un skumjas. Tad viņš devās tam klāt un redzēdams, ka viņa tuvojošos soļu troksnis nespēja uzmodināt draugu no smagajām domām, viņš uzlika tam roku uz pleca.