Landgrāfs nodrebēja un pagriezās. Visi viņa prāti tā bija pievērsušies kaut kādām tumšām domām un sapinušies tajās, ka viņš labu laiku raudzījās drauga atsegtajā sejā un nepazina to, kaut gan kurā katrā citā laikā viņš to ar nolaistu sejsegu būtu sazīmējis starp visiem ķeizara galma bruņiniekiem. Tad Kārlis minēja savu vārdu un Ludvigs izstiepa tam pretī abas rokas; mulsums bija zudis un Ludvigs metās sava cīņas biedra apkampienos, drīzāk kā cilvēks, kas dziļās dvēseles bēdās meklē patvērumu un nevis kā draugs, kas līksmi apsveic draugu.

Tomēr likās, ka šī negaidītā ierašanās uz šo līksmo svētku rūpju pilno saimnieku atstājusi labvēlīgu iespaidu. Viņš aizveda savu viesi otrā istabas galā, nosēdināja to uz plata ozola krēsla, virs kura pacēlās zelta caurausts baldahīns, un apsēdās viņam līdzās; tad saņēmis drauga rokas un pats turēdams seju ēnā, viņš lūdza viņam pastāstīt, ko visu tas bija pieredzējis pa šiem trim ilgajiem gadiem, kamēr abi draugi bija viens no otra šķirti.

Ar īstu vecam karavīram raksturīgu pļāpīgumu Kārlis pastāstīja, ka brabantiešu valsts un angļu karaspēks Eduarda III vadībā laupīdams un dedzinādams aplencis Kambrē; kā abas armijas sastapušās pie Bironfosas, neielaižoties cīņā, tāpēc ka lielais astrologs Sicīlijas karalis bija pareģojis