Filipam Voluā, ka ikviena kauja, ko tas sākšot ar angļiem, kurus vada personīgi pats Eduards, beigšoties viņam nelaimīgi (pie Kresi šis pareģojums tiešām piepildījās); un ka beidzot Desplešīnas laukā pēc Francijas karaļa māsas 2annas Voluā lūguma abi karaliskie pretinieki uz vienu gadu noslēguši pamieru.

Landgrāfs noklausījās viņa stāstu klusuciezdams, ko zināmā mērā varēja saukt par uzmanību, kaut gan viņš šad un tad savāda nemiera dzīts bija piecēlies, lai ietu un pamestu skatienu lejas zālē. Bet tā kā landgrāfs katru reizi bija atgriezies, viņa draugs tūdaļ turpināja uz brīdi pārtraukto stāstu, labi saprazdams, ka namatēvam ir nepieciešams sekot sarīkoto svētku norisei, lai viņa ielūgtajiem viesiem nekā netrūktu, kas tiem šos svētkus varētu padarīt jo patīkamākus. Bet tā kā pēc pēdējā pārtraukuma landgrāfs, it kā būtu savu draugu aizmirsis, vairs neatgriezās, lai ieņemtu vietu tam līdzās, Kārlis piecēlās un no jauna devās uz durvīm, pa kurām šinī nomaļajā, krēslainajā telpā iespīdēja spožs gaismas stars. Šoreiz tas, kuru viņš meklēja, dzirdēja to nākamjo, nepagriezis galvu, viņš pacēla roku.

Grāfs Kārlis ieņēma tam ierādīto vietu, un landgrāfs uzlika roku savam cīņas biedram uz pleca un to cieši pievilka sev klāt.