Acīmredzot šā cilvēka dvēselē norisinājās kāda briesmīga cīņa un, kaut arī grāfs Kārlis uzmanīgi raudzījās līksmajā pūlī, kas viesuļoja garām, viņš neredzēja nekā tāda, kas varētu būt par cēloni drauga uzbudinājumam. Bet tas bija pārāk labi saskatāms, lai tik uzticīgs draugs kā Kārlis to neredzētu un nepārdzīvotu līdzi. Tomēr saprazdams, ka draudzības pirmais un svētākais pienākums ir klusēt par lietām, ko mums negrib atklāt, viņš cieta klusu. Bet starp sirdīm, kas paradušas izprast viena otru, pastāv noslēpumaina saprašanās. Tā arī landgrāfs, izpratis drauga kautro atturību, pavērās viņā, tad pārvilka roku pār pieri, smagi nopūtās un, norādīdams uz savu dēlu, mazliet vilcinādamies teica:

—    Vai tu neatrodi, ka Otons izskatās ļoti līdzīgs šim jaunajam augstmanim, kas pašreiz dejo ar viņa māti?

Grāfs Kārlis nodrebēja, jo šie pāris vārdi bija viņam tas pats, kas nakts tumsas pārsteigtam ceļotājam ir zibens atspīdums tuksnesī. Tā pēkšņā uzliesmojuma gaismā viņš bija pamanījis bezdibeni. Un patiesi, līdzība starp jaunekli un norādīto cilvēku bija tik uzkrītoša, ka grāfs to nevarēja neatzīt, kaut gan nojauta, ka viņa atbilde varētu būt liktenīga.

—   Tev taisnība, Ludvig, — viņš teica, — tos varētu noturēt par diviem brāļiem.