— Nāc, nāc.
Saprotam, saprotam, esiet tik laipni, neuztraucieties Kurp jūs, turp arī mēs. Jūs tik celiņu norādiet, bet es jau neatpalikšu, neraugoties uz manu briesmīgo sānu.
No trepēm uz leju:
— Vēstuļu, Fjodor, man nav bijis?
No lejas godbijīgi:
— Nekādi ne, Filip Filipovič (tin intīmā balsī nopakaļus), — bet tŗešajā numurā dzīvokļa biedrus iemitinājuši
Cienījamais suņu labdaris strauji apsviedās uz pakāpiena un, pār margām noliecies, šausmās izsaucās:
— Nu-ū!
Viņa acis kļuva apaļas un ūsas sacēlās stāvus gaisā. Šveicars apakšā atlieca atpakaļ galvu un, plaukstiņu lūpām pielāgojis, apstiprināja:
— Tieši tā, veselus četrus gabalus.
— Ak dievs! Varu iedomāties, kas tagad notiks dzīvoklī Nu, un ko viņi?
— Ta neko.
— Un Fjodors Pavlovičs?
— Pēc aizslietņiem aizbraukuši un pēc ķieģeļiem. Starpsienas būvēšot.
— Velns viņu zina, kas notiek!
— Visos dzīvokļos, Filip Filipovič, mitināšot, izņemot jūsējo. Nupatās sapulce bija, jaunu pārvaldi izvēlēja, vecajai pa kaklu un ārā.