Tālab viņš uz kaķi tā noklabināja zobus, ka tas, šņākdams kā caura šļūtene, uzšāvās pa cauruli Iīdz otrajam stāvam. — F-r-r-r . . . vau! Š Priekš katra Prečisteņkā klaiņojoša plukatas ar Mosseļpromu neapgādāsies.

Kungs padevību novērtēja un pie pašas ugunsdzēsēju bāzes, pa kuras logu plūda patīkama mežraga rūkoņa apbalvoja suni ar otru gabaliņu, mazāku, tā ap zolotņikiem pieciem. '

Eh, dīvainis. Pievilina mani. Neuztraucieties! Es tāpat nekur nepazudīšu. Vilkšos aiz jums, kur vien pavēlēsiet

—   Fuit, fuit, fuit! Šurp!

Uz Obuhovu? Esiet tik laipni. Mums šī šķērsiela ļoti labi pazīstama.

—   Fuit, fuit! Šurp? Ar lielāko . . . E-ē, nē, atvainojos Nē. Tur ir šveicars. Bet par šveicaru pasaulē nekā sliktāka nav. Daudzkārt bīstamāks par sētnieku. Pilnīgi neciešama suga. Par kaķiem pretīgāki. Tresotie rīkļurāvēji.

—   Tak nebaidies, nāc.

—   Esiet sveicināts, Filip Filipovič!

—   Sveiks, Fjodor.

Tā tik ir personiba. Dievs miļais, ko gan tu esi m piespēlējis, suņa likten mans! Kas tā par personu, kas ielas krančus garām šveicariem var ievest dzīvokļu pārvaldes mājā? Skat, šitas nelietis — ne čiku, ne grabu! Tiesa skatiens šim apmācies, taču visumā vienaldzīgs zem zelttresotās cepures malas.