— Kas notiek. Ai-ai-ai . . . Fuit-fuit.

Eju jau, traucos. Sāns, vai ziniet, liek sevi manīt. Atlaujiet zābaciņu nolaizīt.

Šveicara treses izzuda lejā. Marmora kāpņu laukumiņā uzvēdīja radiatoru siltums, vēl pagrieziens, un, lūk, — beletāža.

Nav nekādas jēgas mācīties lasīt, jo gaļa tāpat smaržo pa gabalu. Un tomēr, ja jūs dzīvojat Maskavā un jums ir kaut kripatiņa smadzevu paurī, gribot negribot ielauzīsieties ābecē, un bez jebkādu kursu palīdzības. No četrdesmit tūkstošiem Maskavas suņu varbūt tikai kāds pilnīgs idiots nesaliks no burtiem vārdu «desa».

Šariks sāka mācīties pēc krāsām. Viņš tikko kluva četrus mēnešus vecs, kad visā Maskavā parādījās zilzalas izkārtnes ar uzrakstu MC1TO — gaļas tirdzniecība. Atkārtošu, ka jēgas tam visam nekādas, jo gala tāpat pa gabalu dzirdama. Un reiz gadījās klūme: vadoties pēc indīgi zilganās krāsas, Šariks, kura ožu uz mirkli bija notrulinājis benzīna dūmu smārds, galas veikala vietā iespērās brālu Golubizneru elektrisko piederumu veikalā Mjasņicka ielā. Tur pie brāliem viņš nobaudīja izolētu stiepli, kas izrādījās nepatīkamāka par važoņa pātagu. Šis ievērojamais mirklis tad arī jāuz- skata par Šarika izglītības sākumu. Jau tūdal uz trotuāra Šariks sāka aptvert, ka «zils» ne vienmēr nozīmē «gaļa», un, no dedzinošajām sāpēm miegdams asti starp pakalkā- jām un kaukdams, atcerējās, ka virs visām gaļas bodītēm pirmais no kreisās stāv ragaviņām Iīdzīgs zelta vai rūsgans kleinkājis ķeburs.