Tālāk vedās vēl labāk. «A» viņš iemācījās «Glavribā uz Mohovajas stūra, un pēc tam arī «B» — tuvoties viņam bija ērtāk no vārda astes gala, jo vārda sākumā stāvēja milicis.

Apdarinātie keramikas kvadrātiņi uz Maskavas stūru namiem vienmēr un neizbēgami nozīmēja «S-i-e-r-s». Vārdu ievadošais melnais patvāra krāns apzīmēja bijušo saimnieku Čičkinu, Holandes sarkanā siera grēdas, zvērus komijus, kuri neieredz suņus, zāģu skaidas uz grīdas un pretīgo, šebi smirdošo bakšteinu.

Ja spēlēja ermoņikas, kas nebija daudz Iabāk par «mīlo Aīdu», un smaržoja pēc cīsiņiem, baltu plakātu pirmie burti ārkārtīgi ērti kārtojās vārdā «nepiekl …», kas nozīmēja «nepieklājīgus izteicienus nelietot un dzeramnaudu nedot». Šeit reizēm kā atvari sagriezās kautini, cilvēkus dauzīja ar dūrēm pa purnu, tiesa, retos gadījumos; suņus sita pastāvīgi — ar salvetēm vai zābakiem.

Ja logos karājās apkaltuši šķiņķa gabali un mētājās man- darīni . . . vau-vau . . . va . . . ga . . . stronomija. Ja tumšas pudeles ar draņķigu šķidrumu . . . Vē-ī-vī-en-ī-vini . . . Bi- jušie brāli Jelisejevi.