Nezināmais pie sava beletāžas dzivokla durvim suni atve- dušais kungs piezvanīja, bet suns tostarp pacēla acis uz prāvo, melno, zelta burtiem aprakstīto plāksnīti, kas karājās platu, ar rožainu vilņotu stiklu iestiklotu durvju malā. Pir- mās trīs zimes viņš saburtoja uzreiz — «Pē-er-o — Pro». Bet tālāk nāca nezin ko nozimējošs ragains ķeksis. «Vai tiešām proletārietis?» — pārsteigts nodomāja Šariks . . . «Tas gan nevar būt.» Viņš pacēla degunu, vēlrelz apostīja kažoku un pārliecinājās: «Nē, no proletārieša ne smakas. Smalks vārds, dievs vien zina, ko nozimē.»

Alz rožainā stikla uzliesmoja negaidita un prieciga gaisma, vēl vairāk izceldama melno plāksniti. Durvis pilnigi bez trokšņa atvērās, un jauna, skaista sieviete baltā priekš- autiņā un mežkiņu galvasrotā nostājās suņa un viņa saim- nieka priekšā. Pirmo no viņiem apņēma dievišķigs siltums, un sievietes svārku mala lesmaržojās kā kreimene.

«Nu tas ir gan, to es saprotu,» suns nodomāJa.

— Eslet tik laipni, ienāciet, Šarika kungs, — saimnieks ironiski uzaicināja, un Šariks, dzijā godbijibā asti luncinā- dams, bija tik laipns un ienāca.

Bagātajā priekšnamā blīvējās milzigs daudzums mantu. Tūdal uzmanibu piesaistīja spogulis lidz pašai grīdai, kurš

nekavējoties atspoguloja otru nošņunkušu un sapluinītu Šariku, briesmīgi brieža ragi kaut kur augstu gaisā, n skaitāmi kažoki un galošas un elektriska opālkrāsas tulpe pie griestiem.