—     Kur tad jūs tādu ņēmāt, Filip Filipovič? — smaidot jautāja sieviete un palīdzēja novilkt zilgi dzirkstošo, smago sudrablapsas kažoku. — Ak tu tētīt, cik kraupjains!

—     Niekus plāpā. Kur kraupjains? — stingri un aprauti vaicāja kungs.

Novilcis kažoku, viņš stāvēja melnā anglu vadmalas uz valkā, uz vēdera līksmi un nespodri iemirdzējās zelta ķēde

—     Nu pagaidi, negrozies, fuit . . . Tak negrozies, dumi ķīt. Hm! . . . Tas nav kraup . . . tak stāvi, tu, veins . . . H A-hā. Tas ir apdegums. Kāds neģēlis tevi applaucējis. Ko? Tak stāvi tu mierīgs! . . .

«Pavārs — bezgodis, pavārs!» — žēlabainām acīm pauda suns un vieglītiņām iesmilkstējās.

—   Zina, — kungs pavēlēja, — uz apskates istabu viņu, un man tūdal halātu.

Sieviete uzsvilpa, paknikšķināja pirkstus, un suns, mirkli vilcinājies, viņai sekoja. Abi nonāca šaurā, vāji apgaismotā koridorā, pagāja garām lakotām durvīm, sasniedza gal nogriezās pa kreisi un nokluva tumšā kambarītī; kurš suni tūdal neiepatikās biedinošās smakas dēl . Tumsa noklakšķē ja un pārvērtās žilbinošā dienā, visas malās sāka mirgo laistities un balsnit.

«Ē, nē . . . — domās iegaudojās suns, — piedošanu, bet rokā nedošos! Saprotu, oh, velns viņus rāvis ar visu viņa desu. Suņu klīnikā mani ievilinājuši . . . Tūliņ piespiedīs rīcinellu rīt un visu sānu ar nazīšiem sagraizīs, bet sā nam jau tā piedurties nevar!»